Psihogēnās muguras sāpes

„Sāpju veidošanas procesā, bez nociceptīvas informācijas, svarīgu vietu ieņem indivīda psihiskas darbības: emocionālais stāvoklis, iepriekšēja pieredze un domāšana” (Iļķēns G., 2013). Ilgstoša sāpju sindroma gadījumā var attīstīties depresija un trauksmainība- 3-4 reizes biežāk nekā populācijā kopumā (Камчатов П.Р., 2007), kas atsevišķos gadījumos ne tikai samazina dzīves kvalitāti, bet arī var novest pie darbaspējas zaudējuma.

Pēc SSK 10, bieži tiek aplūkotas persistējošas somatoformas sāpes (F45,4). Vairāki autori (Crombez G, et al., 1999; Haggman S, et al., 2004; Klenerman L, et al., 1995) atzīme ka, lai uzstādīt tādu klīnisku diagnozi ir jāizvērtē psihisko traucējumu un depresijas iespējamus simptomus. Netieši liecināt indivīda saskanīgu uzvedību, kam ir pārmērīga trauksmainība vai bailes, augsts katastrofizācijas līmenis un izziņas procesi atbilst bezpalīdzīgo personu pārdomām un pesimisms pret muguras lejasdaļas sāpēm, var būt novērota depresija.

Psihogēnās muguras sāpes biežāk ir novērotas pacientiem ar slēpto jeb maskēto depresiju, kuras galvenā klīniskā izpausme var būt hroniskas sāpes. Šajā gadījumā, pacients nesūdzējās uz slikto garastāvokli, hroniskas muguras sāpes, dažkārt ir vienīgais klīniskais depresiju simptoms (Болевые синдромы в неврологической практике., 1999).

Raksturojot emocionāla stresa sāpju veidošanas mehānismu jāatzīmē, ka tas vienmēr tiek pavadīts ar muskuļu saspridzinājumu. Bieži vien pēc stresa iedarbības pārtraukšanas muskuļi, paliek sasprindzinātā stāvoklī. Īpaši bīstams ir hronisks stress, kura rezultātā cilvēki pārstāj kontrolēt muskuļu spriedzi un zaudē spēju atslābināt muskuļus. Paradās raksturīgs psihosomatisks stāvoklis, kas atspoguļojas kustībās (psihomotorās izmaiņas) un dažreiz var izmainīt to stereotipus. Veidojas apburtais loks - kustību likumsakarību izmaiņas ar pārlieko atbilstošu muskuļu grupu slodzi – sāpes pie saspringtiem muskuļiem - stresa un kustību stereotipa traucējumu pieaugums (Болевые синдромы в неврологической практике., 1999).

Saskaņā ar SFK, funkcionāli tas izpaužas, ka muguras lejasdaļas sāpes un/vai muguras lejasdaļas sāpes saistībā ar apakšējas ekstremitātes sāpēm, ar simptomu pastāvēšanas ilgumu vairāk par trim mēnešiem vai ģeneralizētas sāpes, kas nav saskanīgas ar citiem augstāk pieminētiem traucējumu balstītiem klasifikāciju kritērijiem (Delitto A., et al., 2012). Līdz ar to, par somatoformām sāpēm iet runa tad,  kad organismā netiek konstatētas izmaiņas, kas varētu radīt sāpes vai tās nav saistāmas ar sāpju cēloni.

Pie jebkuriem emocionāli–afektīviem traucējumiem var pavājināties lejupejoša antinociceptīva impulsācija uz mugurējo ragu struktūrām, kas savukārt samazina sāpju slieksni, līdz ar to palielina sāpju uztveri (Iļķēns G., 2013).

Psihogēnās sāpes var rasties pacientiem ar histēriju, kur sāpes parādās kā konversijas simptoms.

Svarīgu lomu psihogēno sāpju izcelsmē spēlē tā saukta "sāpju personība." Tie ir parasti cilvēki ar iedzimtu paaugstinātu sāpju uztveri, iedomīgie slimnieki, bieži pakļauti trauksmainībai un uzmācīgam bailēm ar hipohondriskas personības pazīmēm, bieži tie, kas ir audzināti ģimenēs, kur kāds no ģimenes locekļiem cietis vai cieš no pastāvīgām sāpēm. Sāpju nozīmes paaugstināšana personības vērtību hierarhijā, fiksācija uz jebkurām nelielām sāpēm var veicināt pastāvīgo psihogēno sāpju veidošanu.

Aizdomas par psihogēnām sāpēm palīdz apstiprināt dažādas anamnēzes un klīnisko pazīmju īpatnības pacientiem. Psihogēnās sāpes parasti ir hroniskas. Bieži vien, anamnēzē atklāj sena trauma, kas pati par sevi nebija nozīmīga, bet bija saistīta ar smagu emocionālu pārdzīvojumu. Psihogēnās sāpes parasti ir divpusējas ar atstaroto sāpju zonu neatbilstību inervācijas zonām. Sāpes ir dziļas un pastāvīgas, bez skaidras lokalizācijas vai ar mainīgu lokalizāciju, kas pastiprinās ar emocionālo spriedzi. Pozitīvas emocijas var uz laiku mazināt sāpes.